Par mājas un pirktajiem

Esmu liela mājās gatavošanas cienītāja un aizstāve. Ēdienu gatavošanai mājās ir vairākas būtiskas un neapstrīdamas priekšrocības. Pirmkārt – zini, no kā tas sastāv. Otrkārt – zini, kādas jūtas un domas pievienoji. Treškārt – piedzīvoji radīšanas prieku.

Bet tāpat kā jebkurai parādībai, arī mājas gatavošanai ir savi ierobežojumi. Pirmais un nopietnākais ierobežojums ir laiks. Ja to dari, nedarīsi neko citu. Piemēram, ja gatavo vakariņas, tajā laikā neej pastaigāties, neraksti dzejoļus un kopā ar bērnu nemācies reizināšanas tabulu (kaut ko vari darīt reizē, bet ir grūti).  Otrkārt, dažiem darbiem nepieciešami ieguldījumi, kas prasa līdzekļus, telpu, apkopi un citas lietas, piemēram, šujmašīnu, dārzu uz palodzes, sulu spiedi, graudu malšanas, makaronu mašīnas utt. Treškārt, vai tas sagādā prieku? Varbūt tu to dari patiešām no sirds, bet vai citiem tuviniekiem tas patīk? Viņi, piemēram, varētu vēlēties tavu uzmanību citām aktivitātēm vai citām lietām.

Kopš bērnības esmu bijusi entuziastiska visa veidotāja (labi, ka man neizdevās visu iemācīties), tāpēc mani tuvinieki bija pārņemti ar manām adītajām salvetēm, zeķēm ar ne sevišķi skaistajiem papēžiem, zīmējumiem, kokgriezumiem un tamlīdzīgi. Vēlāk, atceros, tā gribējās džemperus, kas nebija adīti mājās, bet šķita neiedomājami iegādāties džemperi, ja principā varu noadīt pati. Principā. Šis princips nomira, kad fiziski vairs nespēju adīt, un dzija kļuva tik dārga, ka šīs darbības finansiālie ieguvumi kļuva daudz apšaubāmāki. Adīt mājās vai nopirkt man bija visspilgtākais gadījums, kad man bija ļoti apzināti jāapsver savas darbības alternatīvas. Šodien tās šķiet diezgan skaidras – tu veic darbu, jo izjūti tā priekšrocības vai prieku. Parasti ir šo abu motīvu kombinācija, jo darīt kaut ko tādu, kas jums nepatīk tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi, nav nekāds risinājums.

Ar adīšanu to atrisināju viegli – adu, kad gribu un ko gribu. Kad negribu, adījumu nolieku līdz rodas adīšanas noskaņojums. Ar dārziem tas ir nedaudz grūtāk, jo pavasarī sēt un stādīt gribas bez mēra, bet vasarā un rudenī to kārtot, ak, ne vienmēr. Tāpēc atliek sēžot atgādināt sev, ka par to visu būs jārūpējas.

Gatavojot ēdienu, ir jāapsver lielākā daļa alternatīvu. Ne tikai – vai gatavot mājās, ko un cik bieži. Bet arī to, vai iesaistīties visa veida blakusproduktu ražošanā.

Vai gatavot mājās vai pirkt?

• bezrauga rupjmaizi,
• marinētus gurķus un kāpostus,
• sulu,
• miltus,
• ghi un jogurtu,
• augu pienu,
• mīklu,
• granolu,
• dīgstus utt.

Pirmais jautājums, kas rodas – vai tas ir vajadzīgs? Vai vari iegūt bezrauga rupjmaizi, kas ir gan uzticama, gan, kuras garša ir pieņemama? Mana atbilde diez vai ir pozitīva. Ir vairāki varianti, taču braukt pirkt vajag speciāli. Tas liek aizdomāties par cepšanu. Lai gan es saprotu un joprojām piedzīvoju, ka cepeškrāsns nav īpaši laba vieta maizes cepšanai. Un arī raugs ir jāuzrauga.

Marinētus gurķus man nesanāk nopirkt, jo visi tagad marinē ar ķiplokiem (agrāk bija arī bez tiem). Par kāpostiem jau rakstīju, ka pirktie ir zaudējuši manu uzticību, jo tie pastāvīgi ietekmē gremošanu, ko nekad nebiju novērojusi, ēdot mājās pagatavotos. Tas ļoti liek aizdomāties par gatavošanu mājās. Bet kur uzglabāt?

Joprojām domāju, vai nesākt nodarboties ar miltu malšanu mājās tajās skaistajās un populārajās dzirnaviņās. Jo īpaši tāpēc, ka man nav problēmu iegūt ekoloģiskos graudus. Bet es atturos, jo tad es noteikti gatavotu vairāk ēdienu no miltiem, un man šī kulinārijas joma īsti nepatīk.

Manuprāt, ghi un jogurta gatavošanai mājās ir jēga, ja jums ir uzticams piena un sviesta avots. Labi, govs var nebūt pazīstama, bet tās īpašnieki – noteikti.

No dīgstiem mājās es diedzēju tikai zeltainās pupiņas. Tās sadīgst tik viegli un ātri, ka pietiek pat ar manu kvalifikāciju un pacietību. Citas es pērku, jo saprotu, ka vajag vairāk prasmju un zināšanu, jo ir svarīgi, lai dīgšanas laikā neparādītos kaitīgas baktērijas.

Cilvēki bieži jautā par niansēm, bet es mājās netaisu ne augu pienu, ne granolu, ne sulas. Kāpēc? Būtībā pat ne laika, bet gan izejvielu dēļ. Kad zini un aizverot acis, vari atšķirt mandeles, kuras šādam nolūkam Lietuvā parasti pērk lielveikalā, no labām mandelēm, no kurām mandeļu pienu gatavo specializēti ražotāji, nerodas pat vismazākā doma to darīt. Arī granolas gadījumā – ja pērkam ļoti labu izejvielu: ekoloģiskos riekstus un sēklas, sīrupu vai medu, cena būs daudz augstāka nekā tad, ja pirktu laba pārdevēja produktu. Jo tie, kas specializējas ražošanā, vislabāk zina izejvielu tirgu. Viņi ne tikai pērk par vairumtirdzniecības cenām, bet arī zina, kuri piegādātāji ir uzticami, kuras šķirnes ir vispiemērotākās šim ēdienam un ir pieredze defektu noteikšanā. Protams, es domāju ražotājus, kuriem rūp kvalitāte. Viņu ir salīdzinoši maz, bet tos noteikti nav grūti atrast.

Izejviela ir īpaši būtiska, ja runa ir par sulām. Jā, sulas spiešanai svaigā veidā ir pievienotā vērtība. Tās būs pilnīgi nekarsētas, nekur papildus nepārlietas un var nodrošināt garšas un procesa baudījumu. Kā, piemēram, svaigi spiesta apelsīnu sula. Es arī tās esmu iecienījusi. Bet tajā pašā laikā es apzināti cenšos nedomāt par to, cik daudz ķimikāliju es apēdu ar tiem apelsīniem. Un ne tāpēc, ka tie ir importētie augļi. Ne mazāk ķimikāliju mēs apēdam arī ar vietējiem burkāniem (es pat nerunāju par kartupeļiem), gurķiem un tomātiem, ja vien īpaši nerūpējamies, lai tie izaugtu dabiski. Un kas par to rūpējas? Arī sulai ir svarīgas kombinācijas. It īpaši, ja tajās ir bietes, selerijas, pētersīļi, kāposti. Ja kombinācijas nav labi līdzsvarotas, tās var kairināt kuņģi, traucēt gremošanu un radīt stresu organismam. Labu kombināciju zināšana ir priekšrocība.

Ar pārtikas svaigumu ir līdzīgi kā ar drēbju tīrību. Cilvēks ir emocionāla būtne, viņam ir svarīgi, lai maņas signalizētu, un prāts tajā laikā parasti klusē. Ja tas izskatās žilbinoši balts, tad jau ir tīrs, nav svarīgi, ka zinām, ka šāda tīrība dabā nepastāv – šeit gaismu lauž optiskie balinātāji. Kad traips tiek likvidēts minūtē, ir pievilcīgi. Lai gan mēs zinām, ka traipu noņemšana ir sarežģīts process un ar materiāliem, kas nav kaitīgi ādai un dabai, mēs nevaram to tik brīnumainā kārtā likvidēt.

Svaigumu mēs saprotam līdzīgi. Ja sula ir svaigi spiesta, ir vienalga – kur augļi tika audzēti, ar ko apsmidzināti, cik daudz un kur tika uzglabāti. Ja bulciņas smaržo gluži kā tās tikko būtu izņemtas no cepeškrāsns, retais padomās, vai tikai tās nav pagatavotas no saldētas mīklas.

Šāda domāšana un pašnoteikšanās palīdz izvēlēties, ko darīt mājās un ko nē. Jo mājās kādu laiku var neko arī nedarīt, vienkārši pabūt. Vismaz tā saka gudri cilvēki.

Autore: Veselīga dzīvesveida pētniece Guoda Azguridiene.