Rietumeiropas un Austrumeiropas pārtikas sastāvs – iespēja patērētājiem painteresēties par abiem
Pārtikas produktu sastāvs beidzot ir kļuvis par aktuālu tēmu – visi plašsaziņas līdzekļi runā par diviem pārtikas standartiem – viens sastāvs vecajām ES valstīm, otrs Austrumeiropai. Un atšķirība ir tā, ka mums kaitē vairāk, nebūt ne lieliski pieminētais pārtikas sastāvs – ne Austrumos, ne Rietumos.
Pētījuma rezultāti ir šādi:
1. Sastāvs atšķiras.
2. Uz Austrumeiropu tiek attiecināti sliktāki produkti.
Raugoties no formālā viedokļa, varētu būt un vajadzētu būt atšķirībām dažādu tirgu izstrādājumu sastāvā. No vienas puses, atsevišķu noteikumu atšķirību dēļ valstu tirgos, no otras puses, dažādu patēriņa preferenču dēļ. Pārdevēji zina, ka ne obligāti Vācijā populārākās sausās brokastis vai biezputras, tādas būs arī Lietuvā. Parasti arī tā nav. Ražotāji to arī saka, un šeit viņus būtu jāsaprot. Bet ne jau tāpēc ir šī ažiotāža.
Neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs vēlētos pārtiku vērtēt objektīvi un saprātīgi, patērētāji to nedara. Un ražotāji un pārdevēji to lieliski zina. Cilvēki parasti pērk aiz emocijām – jo patīk iepakojums, trāpīgs nosaukums vai produkta noformējums. Jo ir ērti, pie rokas, ilgs uzglabāšanas laiks un lētāk. Sastāvu lasa ļoti maz pircēju. Tāpēc teiciens, ka sastāvā viss ir uzrakstīts, ir pareizs tikai formāli. Patiesībā, ja pērkat nezināmu brendu, ir normāli rūpīgāk aplūkot sastāvu un citus aprakstus. Bet ko darīt, ja pērkat starptautisku, sen zināmu, kas tiek reklamēts visās valodās? Jūs, iespējams, sagaidīsit to pašu. Jo tas ir brends.
Brendi tāpēc arī nepieciešami, lai nodrošinātu savu, kā ražotāja garantiju par preces saturu un nesabojātu šokolādi, ogas un riekstus. Ja ražotājs būtu spiests veikt izmaiņas skaidra tirgus specifikas dēļ, tas, visticamāk, šīs atšķirības publiskotu, izmantojot to kā priekšrocību – piemēram, „ņemot vērā, ka lielākajai daļai cilvēku nepatīk ķirši, bet patīk aprikozes, tāpēc izmainījām recepti“.
Bet nekas tāds nenotiek! Ja atšķirības netiek izmantotas reklāmai, iespējams, nav ar ko lielīties. Šādi rīkojoties, slavenie brendi Austrumeiropas tirgum sūta vēstījumu, ka šeit viņi negarantē to kvalitāti. Es ļoti šaubos, vai mums vajadzētu vicināt dūres. Pietiktu ar to, ja šo brendu vairs neuzskatītu par tik lielisku un meklētu alternatīvus ražotājus, kam mēs kā mazs tirgus joprojām esam interesants. Viņu ir ne tikai pietiekami. Viņu produkti un klāsts parasti ir labāks, jo viņi zina, cik prasīgi patērētāji uztver jaunpienācējus. Un viņi neražo divas produkta versijas, jo ne tas mērogs un ne tas mērķis.
Daudz viltīgāka lieta ir novērtēt produktu veselīgumu. Un tā vairāk ir nevis ražotāju, bet veselības jēdziena vaina. Dažos gadījumos tiesību aktos ir skaidri noteikts, kas tiek uzskatīts par veselīgu, patērētāji dažādās valstīs nebūt ne vienmēr to pieņem. Labākie piemēri tam ir cukurs un tauki. Saskaņā ar oficiālajām pārtikas veselības koncepcijām polinepiesātinātās skābes ir labas – gan Omega 6, gan Omega 3, bet piesātinātās devas būtu jāierobežo. Saskaņā ar šo izriet, ka deserta krēms, kura pamatā ir auksta spieduma kokosriekstu vai kakao eļļa, ir mazāk veselīgs par to, kurā ir saulespuķu eļļa (tajā dominē Omega 6). Bet daudzi uztura speciālisti tam nepiekritīs. Jo saulespuķu eļļa tur noteikti nebūs auksti spiesta, bet gan rafinēta, un bieži vien hidrogenēta. Un tas ir daudz svarīgāk par augu veidu, no kura tas ir izgatavots! Ja eļļa ir hidrogenēta, vairs nav nozīmes tam, vai tā ir palmu, rapšu vai saulespuķu. Ja eļļa tiek hidrogenēta, no produkta viennozīmīgi ir jāizvairās. Ja eļļa tiek rafinēta, tā arī nevarētu pretendēt uz veselīgu pārtiku, lai gan formāli mēs varam teikt, ka tā ir veselīga, pateicoties Omega 6 vai jebkādām pievienotām šķiedrvielām un vitamīniem. Vēl jo vairāk, šajās eļļās ceptie kartupeļu čipsi nav veselīgi, neatkarīgi no tā, vai tauki ir hidrogenēti no palmām vai saulespuķēm.
Vēl interesantāk ir ar cukuru. Tā kā aicinājumi izvairīties no cukura ir universāli, lielākā daļa cilvēku vispirms aplūko, vai to sastāvā ir cukurs. Bet, vai cukura vietā ir saldinātāji, to pārbaudīs vēl mazāk cilvēku. Un ar to viss vēl nebeidzas – ir pieejami arī visu veidu saldinātāji. Pieņemsim, steviola glikozīds, kaut arī saldinātājs, tomēr uzskatīts par labvēlīgu veselībai. Līdzīgi tiek novērtēts arī ksilīts un sorbīts. Bet rūpniecībā joprojām tiek izmantots milzums sintētisko saldinātāju, piemēram, aspartāms un saharīns, ko izmantot uzturā neviens neieteiks. Tāpēc nevar pateikt, ka produkts ar cukuru ir sliktāks vai labāks nekā ar saldinātāju. Jums vajadzētu apskatīt, kādi saldinātāji un kāds cukurs un cik daudz produktā ir kopumā.
Dažādos tirgos (vietējo ekspertu, plašsaziņas līdzekļu dēļ) tiek izmantotas dažādas pieejas alternatīvām, piemēram, sviestam vai cietinātiem augu taukiem, normālam vai vājpienam, cukuram, saldinātājiem vai sīrupiem utt. Jautāju vienam itāļu ražotājam, kāpēc viņi saldina savus veselīgos sēklu batoniņus ar kukurūzas sīrupu? Viņi saka, mums der viss, tikai ne cukurs. Mēs labprāt pievienotu nerafinētu cukurniedru cukuru, bet klienti reaģē slikti (lai gan batoniņu vēlas saldu). Kā rāda prakse, ka „viss der“ bieži beidzas slikti. Pēc kāda laika izrādās, ka produkti ar neskaidriem kritizēto materiālu aizstājējiem nodara vēl lielāku kaitējumu. Tā kā mēs nevaram paredzēt uz priekšu, uzskatu, ka derētu atturēties no nepārprotama novērtējuma par to, kas ir veselīgs, ja nav šādas nepārprotamas attieksmes.
Tas, ko patiešām var salīdzināt un ko es vēlētos, lai tas tiktu labi publiskots, tieši cik daudz sintētisko piedevu tiek pievienots. Protams, to būs daudz gan Rietumu, gan Austrumu versijās. Mēdz teikt, ka austrumos vairāk. Viens no iemesliem ir tas, ka pie mums masveidā par sintētisko piedevu kaitējumu vēl nerunā. Patērētāji stingri nesaka, ka nevēlas šīs vielas. Stingri – tā ir sava izvēle veikalu plauktos, nevis tikai paburkšķēšana sociālajos medijos. Galu galā arī Rietumos procesi notika viļņveidīgi. Sākumā visi gribēja tikai lētāk un ērtāk. Un tagad arvien vairāk cilvēku vēlas veselīgāk, tāpēc arī nozare mainās, reaģējot uz to.
Es pilnībā saprotu, ka pašreizējā situācija netiks risināta, ne cenšoties izprast šīs parādības cēloņus, ne atbildīgi novērtējot pārtikas sastāvdaļu veselīgumu. Ražotājiem, visticamāk, būs jāsaskaņo viena un tā paša produkta sastāvs dažādiem tirgiem. Katrs no tiem pats pieņems lēmumu, kā ar to rīkoties – kurš pielīdzināsies augstākajam standartam, kurš zemākajam standartam, un kurš vairs nepiegādās preces mazajiem tirgiem. Rezultātu ietekmi uz pārtikas veselīgumu tagad ir grūti novērtēt. Bet mani uztrauc tas, cik daudz šajā laikā būs spekulācijas par veselīguma tēmu. Un cik daudz cilvēku uztvers tik stulbus ziņojumus, ka „saulespuķu eļļa ir laba“, un „palmu ir slikta“, klusi izlaižot atslēgas vārdus „hidrogenēta“, „rafinēta“, jo tie vienkārši šķiet nepazīstami.
Autore: Veselīga dzīvesveida pētniece Guoda Azguridiene.
